Papīrītis bez konfektes jeb patiesā vēsture

Pēdējā laikā ļoti daudz notiek rušināšanās darbi par un ap vēsturi, un tās faktiem. Tāpēc arī man sagribējās kaut ko teikt šajā jautājumā, jo vienā dzīves posmā tika studēta arī šī zinātne.

Vēsture kā zinātne radās tad, kad vairumā cilvēku vairs nespēja atcerēties savu senču darbus. Iemesli bija dažādi, bet katrai Dzimtai tie bija savējie.

Jāņem vērā to, ka mūsdienu cilvēka domāšana nav tāda kā agrākos laikos. Interesanti ir tas, ka vēsturnieki informāciju analīzē pēc mūsdienu sabiedrības domāšanas un pasaules uztveres. Līdz ar to viņi neizprot seno cilvēku – mūsu senču attieksmi un uzvedību attiecīgajos jautājumos.

Vēsturnieki ir pārliecināti, ka vēsturiskais process, ko viņi novēro liecina par progresu. Šim apgalvojumam absolūti negribētos piekrist, jo, manuprāt, progress ir tad, kad tas ir redzams visas dzīves jomās. Ja uzmanība tiek akcentēta uz tehnisko progresu, piemēram, kara mākslu, tad tur varētu piekrist, kaut gan pēdējā laikā arī  tur parušinoties materiālos, var secināt, ka tiekam maldināti. Atgriežoties pie konstatējamiem faktiem, ka agrāk cilvēks ir karojis ar loku un bultām, bet tagad ar raķetēm bultu vietā, tad mūsdienās tas tiek uzskatīts par progresu, bet, ja skatās no garīgās puses, tad tur ir manāms pretējais efekts. Cilvēki kļuvuši amorāli, agresīvi, neiecietīgi un ļauni. Viņi vairāk domā par varu, vardarbību, ieņemt Dieva vietu un apreibināties no sava iegūtā statusa. Tieši šajos brīžos cilvēks aizmirst par Mūžību un patiesu cilvēka Dzīves uzdevumu – Mīlēt, Radīt labu un Darīt tā, lai uzlabotu un attīstītu pasauli uz pilnību saskaņā ar Visuma likumiem.

Pati lielākā zinātnes problēma ir tās pārliecība par cilvēces procesu – no primitīvā uz ideālo. Jau no paša sākuma vēsturnieki ir tendēti saskatīt primitīvo salīdzinājumā ar mūsdienām. Neapzināti, šo ieliekot savā zemapziņā, kas neļauj viņiem redzēt plašāk. Tāda pieeja nav objektīva, un tas arī ir liels mīnuss, ka zinātnieki nespēj pamanīt detaļas un iejusties tā laika cilvēka domāšanā un pasaules uztverē.

Kas jādara?

Manuprāt, katram vēsturniekam primāri ir jānovērtē notikumi pēc garīgiem un morāliem principiem. Mūsdienās uzsvars tiek likts uz politiskiem notikumiem, minimāli kaut ko paņemot no kultūras. Primāri viss tiek skatīts politiskajā kontekstā. Bet.. Senču Mantojums neaprobežojas tikai ar to. Politika nav tā sfēra, kas vieno cilvēci un saista ar pagātni. Vēsturnieki aplūko konfektes papīrīti, bet ne visu veselumu ar tās saturu.

Senos laikos nebija valsts jēdziens kā tāds, tas radās brīdī, kad cilvēkiem sākās garīgi –  morālais pagrimums. Attiecīgi, lai teritoriālās robežas izgaistu, cilvēkam jāatgriežas pie savu Senču Gudrības, Tikumības un Garīguma, jo galvenais Cilvēces Zināšanu Avots – Senču Mantojums. Svarīgi katram cilvēkam saprast, ka valsts pārvalde ir kaut kas viens. Savukārt, Tauta un tās Mantojums ir pilnīgi kaut kas cits. Katrs cilvēks ir savas Dzimtas pēctecis, Senču pēctecis tai skaitā. Katra senči ir piedalījušies kaut kādos vēsturiskos notikumos. Tās ir zināšanas, kas ir zelta vērtē. Katrai Dzimtai ir sava pieredze. Katras Dzimtas Cilvēks ir daļa no visa mantojuma. Ja katrs cilvēks savam mantojumam pieietu ar lielu pietāti, tad galvenajais dzīves uzdevums ir noskaidrot visu detaļās par iepriekšējā laika ritējumu, lai tieši šis Dzimtas pārstāvis no mutes mute nodod visu veselumu jums.  Ko viņš redzēja? Kā jutās? Kādi pozitīvi un dramatiski notikumi ir bijuši dzīves laikā? Pie kādām atziņām cilvēks nonācis savas dzīves laikā? Kāda attieksme ir bijusi pret notikumiem, kas tajā laikā ir norisinājušies? Varbūt jūsu Dzimtas pārstāvis vēlas padalīties ar ko tādu, kas mainīs arī jūsu attieksmi pret dzīvi, mūsdienu notikumiem, sadzīvi un cilvēkiem. Pateicoties šādā veida aptaujai par Dzimtu gan stāstītājs, gan klausītājs izpildīs Dzimtas galveno dzīves uzdevumu.

Lai izdodas katram rast stāstīju, un pēc tam klausītāju!

Inga