Nevajdzīga nasta

Reiz viens cilvēks atnākot pie viedā, redzot viņa laipnību apjautājās:

-Tu esi tik vieds. Tu vienmēr esi labā omā, nekad nedusmojies. Palīdzi man ar tādam kļūt.

Viedais piekrita un palūdza cilvēkam atnest kartupeļus un caurspīdīgu maisu.

-Ja tu uz kāda sadusmosies vai apvainosies –teica skolotājs – paņem kartupeli. Uzraksti uz tā cilvēka vārdu, ar kuru radies konflikts, un ieliec šo kartupeli maisā.

– Un tas ir viss! – iesaucās cilvēks.

– Nē, – atbildēja viedais,  – Tev nepieciešams šo maisu visu laiku nest līdzi. Un katru reizi, kad tu uz kādu apvainosies, liec klāt kartupeli.

Cilvēks piekrita. Pagāja kāds laiks. Viņa maiss piepildījās ar vairākiem kartupeļiem un kļuva ļoti smags. Nebija ērti to visur nest sev līdzi. Piedevām kartupeli, ko bija ielicis pašu pirmo, tas jau sāka bojāties. Tas kļuva glums un slidens, citi atkal sāka pāraugt, daži ziedēt un kopumā no maisa izgaroja nepatīkama smaka. Tad cilvēks atnāca pie vieda un teica: – To tak nav iespējams nest sev līdzi. Pirmkārt, maiss ir ļoti smags, un, otrkārt, kartupeļi sāk bojāties. Piedāvā man kaut ko labāku.

Bet viedais atbildēja – Tas pats notiek cilvēku dvēselēs. Tikai mēs to sākumā nepamanam. Rīcība kļūst par ieradumu, ieradumi – rakturā, kas rada netikumu jeb sliktu smaku. Es tev devu iespēju šo procesu pavērot no malas. Katru reizi, kad tu izlemj apvainoties vai kādu citu apvainot, padomā, vai tiešām tev ir vajadzīga šī nasta.